Par The Matrix un 1984.

Vakar noskatījos vienu un izlasīju otru. Šodien noskatīšos otru.

Divas savā izteiksmē gadrīz perfektas un neaizmirstamas antiutopijas. Manu trako pasaules salikšanu zirnekļa tīklā uzjundīja citāts: “Pirms cilvēka nebija nekā. Pēc cilvēka, ja tas kādreiz iznīktu, nebūs nekā. Ārpus cilvēka nav nekā.” (“1984″). Lai gan gan viens, gan otrs darbs ir ar citu galveno ideju, šis bija kā iznīcinošs kopsaucējs. Tas viss metās atpakaļ pie Dekarta, kurš sēž ieslēdzies istabā ar mušām un izgudro, ka uzticēties var tikai savai apziņai, kas nemelo tikai par savu eksistenici, ja jau spēj domāt. Pārējais ir pakārtots.

Bet vai tad tas nav līdzīgi krītošā koka skaņai, kuru neviens nedzird? Vai pasaule eksistē, ja nav neviens, kurš to uztver?